Ģimenes ārstu konsultatīvais tālr. 66016001
Senioriem.lv

Iepazīsimies!

Mans vārds ir Inese Ērgle, un nu jau 11 gadus man tiek ārstēta osteoporoze. Šo gadu laikā nācies dzirdēt, redzēt un mācīties daudzas lietas, kas saistītas ar osteoporozi un ne tikai.

 

Bērnībā pārciesto slimību dēļ man neizveidojās pietiekami stipri kauli, un, laikam ritot, tie sāka noārdīties milzu ātrumā. Vairākus gadus lietoju pretsāpju līdzekļus, lai kaut kā mazinātu sāpes. Maz bija to, kas centās saprast mani, jo likās diezgan smieklīgi, ka jauns cilvēks 25-30 gados sūdzas par sāpēm kā tāda veca tante. Arī ģimenes locekļi mani nesaprata, cik tas ir mokoši visu laiku ciest sāpes. Tas, ka vecmāmiņa sūdzas vai vecaistēvs ar grūtībām pārvietojas, ir normāli. Tas, ka jaunāks cilvēks sāpes cieš ikdienā - nu ko tu tēlo.

 

Taču man paveicās. Veselības centrā ARS traumatologs jau kuru reizi mēģināja diagnosticēt locītavu sāpes. Rentgens pēc rentgena, bet nekā noteikta. Tikai tādi bāli tie uzņēmumi, laikam tehniska kļūme. Atkārtotais uzņēmums nebija savādāks - un tad ārstam ienāca prātā mani glābjošā doma - pārbaudīt kaulu blīvumu. Tālāk viss gāja kā pa sviestu - diagnostika, nosūtījums pie viena no tā laika dažiem zinošajiem speciālistiem, papildus analīzes, regulāras pārbaudes terapijas uzlabošanai, diezgan sīka instruktāža, ko darīt un ko nē. Un tā es pēc vairāku gadu terapijas atkal varu droši iet pa ielu nebaidoties, ka jebkurš kritiens būs mans pēdējais. 

 

Kad man tika konstatēta smaga osteoporoze, ārsts teica, ka jāstaigā kā jēlai olai - vispirms jāpaskatās, kur liksi kāju, tad jāpačamda un jāpārbauda ar kāju virsma, un tikai tad jāliek stingri kāja pie zemes. Un tad kārta otrai kājai. Soli pa solim, metru aiz metra, visur izmantojot margas un līstes, lai papildus pieturētos un saglabātu līdzsvaru. Skan smieklīgi, bet ne tad, kad sāpes liecina, ka pat klupiens vai kritiens var atņemt spēju pārvietoties. 

 

Ar laiku uzmanīga pārvietošanās ir kļuvusi par ieradumu, jo ielas joprojām ir slidenas, grumbuļainas, uz trepēm vai virtuvē bieži gadās kas izbiris vai izlijis, kas tā vien gaida, lai uzkāpjam un paslīdam. Ja pie vannas vai dušas kabīnē nav droša atbalsta roktura, lūdziet kādam to sagādāt. Vannā vai dušas kabīnē ieliekat neslīdošu gumijas paklājiņu, bet visus mazos un pūkainos slīdīgos paklājiņus sapakojiet prom. Parkets un flīzes ir jauka lieta acīm, bet ne stabilitātei uz grīdas. Paklāji - celiņi arī ir pastāvīgs kritienu riska faktors ikdienā. Kāpt uz ķeblīša pēc burciņas no plauktiņa? Lai to dara kāds jaunāks, mēs neriskēsim. Gribi negribi jākļūst par drošas pārvietošanās speciālistu.